-
Kad bērns guļ, un azartspēles zvana
Mani sauc Laura, man ir divdesmit septiņi gadi, un lielākā daļa manas dzīves šobrīd griežas ap mazu cilvēciņu, kurš vēl nezina, kā izskatās nauda, bet ļoti labi zina, kā kliegt. Jā, es esmu jaunā mamma. Un jā, dažreiz mani vienīgie pieaugušo sapņi ir par to, lai mazulis aizmigtu ilgāk par stundu. Šķiet, ka šajā mūsu mājā laiks mērāms nevis stundās, bet gan mazuļa miega intervālos. Un tieši šajos intervālos manā dzīvē ienāca kaut kas tāds, par ko es negaidīti kļuvu sajūsmā – spēles.
Viss sākās pavisam nejauši. Aukstais februāra vakars, aiz loga putina, bērns beidzot aizmidzis pēc ilgās cīņas ar zobiem. Es sēžu uz dīvāna, dzeru atdzisušu tēju un bezmērķīgi skatos telefonā. Rokas pašas atver kaut kādu reklāmu, kas uznirst. “”Izmēģini veiksmi!”” Tas izklausījās muļķīgi, bet tajā brīdī man vajadzēja jebko, tikai ne klusēšanu un savas domas par neizgulētām naktīm. Es saminstinājos, uzspiedu uz banāna simbola un, par pārsteigumu, tas sakrita. Skaņa, gaismas, mazā bilance auga. Es atkal uzspiedu. Atkal. Tas nebija liels laimests, tikai daži eiro, bet manī pamodās tā sajūta, ko es biju aizmirsusi – azarts, vieglums un neprātīgs prieks par to, ka es vienkārši kaut ko izdarīju savā dzīvē, nevis pabaroji, nomainīji autiņbiksītes vai šūpoji.
No tā vakara es pāris reizes nedēļā, kad mazulis gulēja, atvēru savu telefonu un iegriezos tajā pašā spēļu vietnē. Man nebija laika taisīt gariem stāstiem vai domāt par kaut kādām kompleksām stratēģijām. Es vienkārši baudīju mirkli, kad varu atslēgties no mājsaimniecības un būt tikai pati. Protams, es sapratu, ka tā ir azartspēle, nevis pensijas uzkrājums, tāpēc uzreiz noteicu sev budžetu – tikai tas, ko es neieplānoju mazuļa vajadzībām, un tikai tik, lai man tas nesagādātu raizes. Dažreiz es uzvarēju, dažreiz zaudēju, bet katru reizi es sajutu kaut ko vairāk par naudu: es atkal biju pieaugusi, neatkarīga un sevi kontrolēju.
Ar laiku es atradu pastāvīgāku vietu, kur pavadīt savus vakara mirkļus. Visbiežāk man patīk spēlēt tur, kur ir daudz dažādu spēļu un kur var izvēlēties tieši to noskaņu, kāda man šobrīd nepieciešama. Dažreiz tie ir klasiskie augļi, dažreiz – kaut kādas stāstu spēles ar piedzīvojumu. Bet pats galvenais, ka pēc tam, kad mazulis aizmieg, es neatveru telefonu automātiski, bet ar prieku gaidu to mirkli, kad varu atpūsties. Un es sapratu, ka šī nav tikai izklaide, tā ir mana atveseļošanās. Klausies, tas tiešām palīdz. Es zinu, ka varu to saukt par azartspēlēm, bet man tas ir kā maza terapija.
Kādu vakaru mans vīrs atgriezās no darba un atrada mani smaidām. Tas bija retums pēdējā laikā, jo mēs abi bijām pārguruši. “”Kas noticis? Vai viņš beidzot izgulējās?”” viņš jautāja. “”Nē, viņš vienkārši atļāva man paspēlēt,”” es atteicu. Vīrs paskatījās dīvaini, es iesmējos un parādīju viņam savu nelielo laimestu. “”Nu, tā ir tava kazino lv lieta,”” viņš teica un pasmaidīja. Sākumā es nobijos no šī vārda, bet sapratu, ka viņā nav nosodījuma. Viņš tikai atzina, ka man ir kaut kas savs, kas nav saistīts ar bērnu. Un tas bija patīkami! Mēs pat vakariņās pasmējāmies par to, ka mūsu mājā izveidojusies vakara tradīcija – tētis sūc mazuli, bet mamma spēlē. Tas nav slikti, tas ir dzīves veids, kā mēs modernizējam savu ikdienu.
Es nezinu, kā citi tiek galā ar pēcdzemdību garlaicību vai stresu, bet man palīdz tieši šīs mazās spēles. Ir svarīgi tikai nepārspīlēt. Nevis medīt lielo laimestu, bet baudīt mirkli. Es pamanīju, ka man vairs nerodas doma, ka esko kaut ko dāmu. Gluži otrādi, es kļuvu mierīgāka un laimīgāka, jo man ir kaut kas, ko es daru tikai savam priekam. Un, ja reizēm parādās neliels bonuss vai izdodas uzminēt kombināciju, tas ir kā saldējums uz kūkas. Man nav jāuzvar džekpots, lai justos kā uzvarētāja. Pietiek ar sajūtu, ka mans vakars pieder man.
Vai es iesaku citiem? Jā, bet ar vienu noteikumu – visu ar prātu. Neesi atkarīgs no tā, vai tev paveiksies, bet uztver to kā spēli, kā izklaidi, kā mirkli sev. Es pat izveidoju nelielu budžetu un priecājos, ka turu to. Dažreiz man patīk vienkārši atmest visas domas un vērot, kā griežas rulīši, klausīties mūziku un sapņot. Un tad, kad diena ir grūta, es zinu, ka man ir ko gaidīt vakarā.
Un ziniet ko, šobrīd es jūtos labāk nekā jebkad. Es esmu mamma, sieva, mājsaimniece, bet es esmu arī Laura, kurai patīk mazas baudas. Un šī spēļu pasaule man iedeva tieši to – iespēju būt nevis ideālai, bet laimīgai. Tāpēc, ja kādreiz jums šķiet, ka viss ir apnicis, atceries – varbūt pietiek atrast tikai vienu lietu, kuru jūs darāt tikai sev. Man tā ir azartspēļu izklaide. Un es neizslēdzu, ka rīt man atkal paveiksies, bet galvenais – man jau šovakar ir labi.
-
0 Replies
Sorry, there were no replies found.
Log in to reply.
