-
Pāris vakaru manā maciņā, un kāpēc man tas patīk
Es nekad neesmu bijis cilvēks, kurš tic veiksmei. Vairāk tāds, kurš aprēķina riskus. Man patīk plānot, atzīmēt atvilktnes ar etiķetēm, un pat pārtikas preču iepirkšanās saraksts man ir sakārtots pa kategorijām. Dzīve man šķiet kā vienādojums, kurā viss salasās, ja vien pareizi ievieto skaitļus. Varbūt tāpēc mans darbs ir saistīts ar loģistiku, un varbūt tāpēc es nekad nebiju sapratis tos cilvēkus, kuri spēj paļauties uz nejaušību.
Viss sākās pirms apmēram gada, kad pēc garas darba dienas es sēdēju, skatījos griestos un domāju par to, ka man ir vajadzīgs kaut kas, kas izsistu mani no ierastās gultnes. Ne jau lielais piedzīvojums, bet vienkārši kaut kas tāds, kas neiekļaujas manā Excel tabulās. Mana draudzene bija aizbraukusi ciemos pie mammas uz nedēļu, un es paliku viens ar savām domām un vakaros – ar banālu seriālu skatīšanos. Garlaicība ir mānīga lieta, tā spēj atvērt durvis, kurām tu parasti nepievērš uzmanību.
Kādu vakaru, pāršķirstot telefona jaunumus, es uzgāju reklāmu par kādu spēļu platformu. Tā galīgi neizskatījās pēc tām smagnējām reklāmām ar milzu džekpotiem un saukļiem. Viss bija gaišs, vienkāršs un, pats galvenais, tas piedāvāja bezmaksas griezienus reģistrācijas laikā. Padomāju: kāpēc ne? Es taču varu vienkārši pamēģināt. Es vienmēr biju domājis, ka šīs lietas man nav pa prātam, taču tas, ka es to izmēģināju, nebija nekas vairāk kā tikai vēlme saprast, kā tas viss vispār darbojas. Tas bija tīri informatīvs nolūks, vai ne? Tā kā mans prāts vienmēr tiecas pēc struktūras, es pirmajā vakarā atvēlēju tam stingri 20 minūtes un ierobežotu naudas summu, ko biju gatavs pazaudēt. Bet, kā tas bieži notiek, visinteresantākais izrādījās tam, ko es nemaz negaidīju – spēles mehānika, bonusi un veids, kā viss ir izveidots. Es atklāju, ka man patīk vērot, kā griežas bungas, nevis tāpēc, ka gribētu laimēt (lai gan, protams, arī to), bet sava veida terapeitiska procesa dēļ casinog.
Pirmās nedēļas laikā es spēlēju tikai tos pašus bezmaksas griezienus un uzvarēju, ja tā var teikt, niecīgu summu – dažus eiro. Man tas likās smieklīgi. Es nebiju zaudējis ne centa, biju izklaidējies un vēl kaut ko laimējis. Bet galvenais bija tas, ka es sāku pamanīt savās domās savādāku reakciju uz zaudējumiem. Kādā brīdī es ieliku 20 eiro un, protams, zaudēju tos pusstundas laikā. Vecais es būtu dusmojies, meklējis loģisku kļūdu savā darbībā. Bet jaunais es tikai pasmējās. Summa bija maza, tās pazušana neko nemainīja manā dzīvē, bet tā man deva kaut ko citu – sapratni, ka ne visu var kontrolēt. Un šo sajūtu es sāku meklēt atkal.
Pēc kāda laika, kad vasara bija pilnā sparā un es sēdēju pie jūras ar savu draudzeni, viņa pamanīja, ka es telefona vietā skatos uz viļņiem. Man neko nevajadzēja slēpt. Es viņai pastāstīju par savu jauno vakara nodarbi. Viņa nebija pret, bet uzdeva skaidru jautājumu: “”Vai tu jūti, ka tas tev sniedz vairāk laba nekā slikta?”” Man nebija jādomā ilgi. Jā, es jutu. Es jutu, ka tā ir tā retā vieta, kur man nav jāpieņem lēmumi. Es vienkārši esmu novērotājs. Tādēļ man patika arī lasīt citus stāstus, kā dažiem veicas, kā viņi tērē un kā viņi par to runā. Man šķita interesanti, ka cilvēki, kas tur regulāri spēlē, ir ļoti dažādi, un lielākā daļa dara to tikai prieka pēc. Turklāt es atklāju, ka man patīk pats spēļu interfeisa dizains, un es atceros, ka pēc nedēļas vien es domāju, ka šī ir viena no labākajām lietām, ko garlaicība man iemācīja – atrast skaistumu nejaušībā.
Protams, es nedomāju, ka man vajadzētu pārspīlēt. Es sev noteicu skaidrus rāmjus. Divas reizes nedēļā, un tikai summu, ko es atļaujos tērēt izklaidei. Tāpat kā kāds nopērk koncertbiļeti vai dārgu kafiju, arī man tā ir sava veida maksa par pārsteiguma sajūtu. Un šī maksa atmaksājas nevis naudas izteiksmē, bet gan emocionālā.
Šajā procesā es iemācījos vēl vienu svarīgu lietu par saviem draugiem. Mēs bieži apspriežam dažādas lietas, bet par azartspēlēm tik atklāti nerunājam. Tad nu kādā vakarā, kad pie mums atnāca draugs ar dzīvesbiedri, saruna iegriezās par to, kā mēs pavadām brīvo laiku. Viņš atzīst, ka reizēm spēlē skrāpējot loterijas biļetes, bet nekad par to nestāsta citiem, lai netiktu uzskatīts par vieglprātīgu. Un tad es viņam jautāju, vai viņš ir dzirdējis par iespēju spēlēt tieši internetā. Viņš samulsa, bet es viņam parādīju savu pieeju un paskaidroju, ka man tā ir sava veida spēle ar matemātiku, kurā tomēr vienmēr uzvar emocijas. Viņš pasmaidīja un teica, ka tagad, visticamāk, arī pamēģinās. Man bija patīkami, ka es viņam parādīju nevis to, ka var laimēt, bet gan to, ka var atrast vieglu un nekaitīgu hobiju.
Manā dzīvē tagad ir vairāk mirkļu, kad es ļaujos pavadīt laiku bez mērķa. Varbūt tas izklausās dīvaini, bet tieši tā mācība, ko es guvu no saviem vakara griezieniem, ir palīdzējusi man citās dzīves situācijās. Es vairs nekritizēju sevi par to, ka kaut kas nesanāk tā, kā es to biju iecerējis. Zaudējums nav katastrofa, tas ir tikai viens no iespējamiem iznākumiem.
Tāpēc mans secinājums ir vienkāršs. Tu vari kontrolēt tikai vienu lietu – savu attieksmi un laiku, ko atvēli. Ja tu uztver to kā mazu spēli, kurā tev patīk veids, kā bungas griežas, un skaņas, ko tās rada, tad tā arī paliek – maza izklaide. Bet ir svarīgi zināt, ka šīs izklaides burvība ir tikai tajā, cik ļoti tu ļauj tai neietekmēt tavu ikdienu.
Man patīk tas, ka mēs ar draudzeni tagad, piemēram, piektdienas vakaros, reizēm spēlējam katrs savā telefonā un salīdzinām, kurš no mums tiks tālāk bonusa kārtā. Tā ir mūsu kopīga spēle. Viņa smejas, ka es esot atradis veidu, kā no manis nekas neprasa un viss notiek pats no sevis. Un viņai ir taisnība.
Tā nu sanāk, ka dažreiz garlaicība var atvērt durvis uz negaidītu hob
-
0 Replies
Sorry, there were no replies found.
Log in to reply.
